JĀ vai NĒ tehnoloģijām skolā, kurā mācās domāt
Pavisam īsā laika posmā notikušas vairākas lietas, kuras atkal un atkal likušas nopietni domāt par to, kas notiek skolā, kas ir labs mācību process un kas ir ļoti būtiski labam mācību procesam. Ar publisku lekciju „Kurp virzās dabaszinātņu izglītība nākotnē?” 23. novembrī Latvijas Universitātē uzstājās Stenforda Universitātes profesors Džonatans Osborns (Jonathan Osborne) – viens no ietekmīgākajiem ekspertiem, kura vadībā tiek mainīta dabaszinātņu izglītības paradigma pasaulē. Nenoliedzami tā bija lieliska iespēja dzirdēt pētījumos pamatotas atziņas un aizdomāties par aktualitātēm izglītībā. Jau pēc dažām dienām 25. novembrī Latvijas televīzija piedāvāja “Lielo jautājumu” – Latvijas nākotnes stratēģijas diskusiju pa to, vai skolās šobrīd jaunieti iemāca domāt, risināt problēmas un pielietot iegūtās zināšanas dzīvē? Īpašais diskusijas viesis no Lielbritānijas Konrads Volframs (Conrad Wolfram) — viens no šodienas spilgtākajiem pasaules domātājiem par to, kā mācīt matemātiku. Piedaloties ministrei Mārītei Seilei un daudziem ar skolu un mācīšanu saistītiem ekspertiem, piemēram, Zanei Oliņai, šajā raidījumā tika uzdoti daudzi būtiski jautājumi un izteiktas dažādas idejas par skolas neveiksmēm un veiksmēm.
No Džonatana Osborna lekcijas prātā palika ārkārtīgi būtiska atziņa, par kuru jau runāts un domāts ne reizi vien. Visefektīvākā mācīšanās notiek tikai tad, ja skolēns pats uzdod jautājumu, uz kuru pats meklē atbildi. Vai un kā skolēns šo jautājumu uzdos un cik efektīvi tiks meklēta atbilde, tas lielā mērā ir atkarīgs no skolotāja, taču arī mācību līdzekļos vielas izklāsts būtu jāsāk ar skolēnu uzmanību piesaistošiem jautājumiem, lai ar interesi varētu lasīt tālāko skaidrojumu. Tāpat ir jāmāca skolēniem meklēt vairākas iespējamās atbildes, salīdzināt, apšaubīt, diskutēt un turpināt jautāt, domāt kritiski un radoši. Turklāt ir ļoti svarīgi apgūt ne tikai zināšanas, bet prasmes lietot apgūto. Domājot par to, ko skolā gribam sasniegt, svarīgākam par vārdu “zinu” jābūt vārdam “protu”.
Raidījums “Lielais jautājums” aizskāra veselu gūzmu svarīgu lietu, kas attiecas uz mācīšanu domāt kritiski, radoši un vairāk prast, nevis tikai zināt. Raidījuma viesis Konrads Volframs, runājot tieši par matemātikas mācīšanu, atzina, ka skolēniem galvenokārt tiek mācītas tehniskas prasmes risināt uzdevumus. Tas ir pretrunā ar visiem zināmo domu, ka matemātika māca domāt. Iemācītu algoritmu lietošana tipveida uzdevumu risināšanai īpašu domāšanu neprasa. Ļoti bieži matemātikas stundās tiek ignorēta iespēja saskatīt matemātisku problēmu reālā dzīves situācijā, patstāvīgi veidot matemātisko modeli, izvēloties risināšanas paņēmienus, kā arī pēc tam iegūto atbildi izvērtēt un interpretēt. Kā viens no galvenajiem jautājumiem, kas jārisina, ir nepieciešamā atbalsta sniegšana skolotājiem gan atbilstošu mācību materiālu, gan kvalitatīvu profesionālās pilnveides pasākumu veidā.
Kur tajā visā ir vieta tehnoloģijām? Varbūt tās vispār nav nepieciešamas? Pēdējā laikā noliegt modernās tehnoloģijas ir kļuvis tikpat populāri, kā pirms vairākiem gadiem jebkurā sarunā uzsvērt to neaizstājamību. Ļoti ilgi strādājot skolā un piedaloties visdažādākajos profesionālās pilnveides pasākumos gan Latvijā, gan ārpus tās, man tiešām nekad nav nācies dzirdēt apgalvojumu, ka mūsdienīgās tehnoloģijas ir neaizstājamas un atrisinās visas mācīšanas problēmas, pilnībā pārņemot skolotāja lomu. Pasaule nav melnbalta, un patiesība nereti ir pa vidu. Tehnoloģijas gluži vienkārši ir, tās attīstās, mainās, pilnveidojas, līdz ar visiem pārmaiņu procesiem dzīvē. Būtu ļoti muļķīgi skolu pasludināt par vidi, kurā viss ir citādi nekā dzīvē. Reālā pasaule datoru un dažādu tehnoloģiju dēļ ir krietni vien mainījusies, tādēļ jāmaina arī mācīšana. Ar tehnoloģijām nevajag sacensties, un tās neaizstās mācīšanu un skolotāju, taču tās jāizmanto.
Tehnoloģijas jāizmanto tādēļ, ka skolā jāmācās domāt un pielietot zināšanas dzīvē, bet dzīvē skolēns būs spiests lietot tehnoloģijas un domāt, kā atrisināt problēmas dažādās situācijās – ar vai bez tehnoloģiju palīdzības.
Ir tik daudz mācību vielas, kur nepieciešama izpratne, bet visai grūti vizualizēt to, par ko jāmācās. Piemēram, demonstrējumos par mikro vai makro pasaules procesiem, tehnoloģijas ir neaizstājamas.
Kā norādīja K. Volframs, nereti izprast principus, kas un kāpēc notiek, ir vienkāršāk, nekā veikt detalizētus aprēķinus. Ir ļoti daudz sarežģītu aprēķinu, ko reālajā dzīvē veic tehnoloģijas. Šādos gadījumos tad arī tie jāuztic tehnoloģijām, tādējādi iegūstot laiku, kurā skolēni var modelēt situācijas, tās izprast un analizēt iegūtās atbildes. Lai strādātu ar āmuru, tas obligāti nav jāizgatavo pašiem, atzīmēja Konrads Volframs. Šī līdzība attiecināma uz tehnoloģiju lietošanu tādu aprēķinu veikšanā, kuriem nepieciešami ļoti sarežģīti algoritmi. Nav mērķtiecīgi likt skolēniem tos apgūt.
Skolotājam mūsdienu situācijā ir iespēja būt tik gudram un profesionālam, lai kompetenti izvērtētu dažādu tehnoloģiju iespējas, līdz ar to spētu plānot savas stundas tā, lai tehnoloģijas tajās tiktu izmantotas tieši tik, cik nepieciešams. Turklāt darbā ar tehnoloģijām jo īpaši aicinām iesaistīt skolēnus, lai viņi stundā nebūtu pasīvi vērotāji, bet aktīvi tehnoloģiju izmantotāji. Vēlāk, studējot vai strādājot, viņiem nāksies izmantot visdažādākās tehnoloģijas, tādēļ skolai jābūt pirmajai, kura ļauj saviem skolēniem iepazīt mūsdienu sasniegumus un dod pirmās iemaņas darbā ar tiem.
